“Omorovicza”: Diplomātes un jurista ceļš skaistuma pasaulē

Šodien žurnālisti Margaretu dažkārt nodēvē par skaistuma vēstnieci, tā sasaistot viņas agrāko diplomātisko karjeru ar skaistuma industriju, kurā viņa strādā kopš 2006. gada.

Bijusī ASV vēstniecību Budapeštā un Briselē administrācijas vadītāja Margareta Dikersone (Margaret Dickerson), iepazīstinot ar sevi, tagad nosauc krietni sarežģītāku vārdu – Margareta de Heinriha de Omorovica. Kopā ar vīru Stīvenu (bijušo juristu) Margareta ir elitāras preču zīmes “Omorovicza” īpašnieki.

Cienītāji “Omorovicza” ādas kopšanai paredzētos produktus uzskata teju par brīnumainiem. Tos izmanto daudzi labākie SPA centri visā pasaulē. Turklāt dažādās valstīs dzīvo tūkstošiem cilvēku, kuriem var pat nemēģināt piedāvāt kādu citu preču zīmi. Daudzus no viņiem varētu saukt par visīstākajiem “Omorovicza” fanātiķiem.

Izveidot tik lojālu klientu loku – tas ir katra biznesa sapnis. Izveidot to, neiztērējot ne centu reklāmai, – gandrīz nepiepildāms sapnis.

“Mums gandrīz nevienam nevajadzēja neko sacīt. Visu mūsu vietā pateica populāri blogeri, zināmi žurnālisti un slaveni make-up speciālisti,” neseno pagātni atceras Margareta.

Viņas un vīra sabiedrības apgrozījums līdz šim ir pieaudzis apskaužamā ātrumā – par 50 procentiem ik gadu, sākot ar sabiedrības nodibināšanu.

“Omorovicza” dibinātāji vieni no pirmajiem izlēma orientēties uz tā saucamajām “tīrajām” formulām un atteicās no naftas ķīmijas produktiem, nātrija laurilsulfāta, sintētiskajām krāsvielām un aromātiem, kas pamazām kļūst par normu lielākajai daļai prestižu ražotāju.

“Ja sieviete vēlas saglabāt slaidumu un skaistumu, viņai ir jāstrādā jeb skaists ķermenis prasa ikdienas rūpes. Varētu jau izlikties un teikt, ka pieceļos no gultas kā gulbis, lai jau pēc dažām minūtēm būtu gatava doties ārā pa durvīm. Taču tā nav patiesība. Katrs rīts prasa noteiktu rutīnu: pamodināt bērnus, pabrokastot un parūpēties par savu ādu. Un attiecīgi tāpat arī katrs vakars.”

No astoņpadsmit gadu vecuma Margareta vairākus gadus strādāja par žurnālisti Londonā un Ņujorkā, vēlāk kļuva par kāda zināma Ņujorkas restorāna pārstāvi darbā ar medijiem, kur vairākas nedēļas strādāja bez atlīdzības, tikai par vēdera tiesu, līd beigās saņēma piedāvājumu doties uz ASV vēstniecību Budapeštā.

Tolaik viņa pat nenojauta, ka šajā pilsētā, par kuru līdz tam neko nebija dzirdējusi, satiks brita un ungārietes dēlu Stīvenu ar neparastu uzvārdu – de Heinrihs de Omorovics. Pievilcīgais erudīts un literatūras lietpratējs, pabeidzis vēstures un jurisprudences studijas, burtiski izstaroja valdzinājumu.

2005. gadā Margareta un Stīvens nosvinēja kāzas, bet pēc gada pasaulē nāca pirmie ādas kopšanas produkti, kurus rotāja tolaik vēl neko neizsakošais uzraksts “Omorovicza”.

Padarīt savu uzvārdu par preču zīmi modes un kosmētikas pasaulē ir ierasta parādība bet “de Heinrich de Omorovicza” acīmredzami bija pārāk garš vārdu savienojums, tāpēc laulātie izmantoja tikai tā pēdējo daļu. Visticamāk, deviņi no desmit mārketinga ekspertiem pret šādu lēmumu būtu kategoriski iebilduši, apgalvojot, ka daudzi šo vārdu izlasīs tikai ar piekto mēģinājumu, bet pareizi uzrakstīs varbūt tikai viens no simta.

Par laimi, Margareta un Stīvens ar mārketinga lietpratējiem nekonsultējās. Pirmajos desmit darbības gados ar “Omorovicza” iepazīstināja vairāk nekā divdesmit pasaules valstis.

Taču nevajadzētu domāt, ka “Omorovicza” radītāji mārketingu ignorē pilnībā. Runājot par savu grezno SPA centru Budapeštā, viņi noteikti pieminēs, ka minerālūdens procedūras tur veic jau piecsimt gadu. Stāstot par preparātu acu plakstiņiem ar zelta putekļiem, neaizmirsīs faktu, ka šī oriģinālā recepte radīta 13. gadsimtā, bet pudelīte, kas piederējusi Ungārijas karalienei Elizabetei, glabājas Luvrā.

Kā atzīst skaistumkopšanas industrijas lietpratēji, “Omorovicza” sevī ietver visu to, kas nepieciešams elitārai 21. gadsimta preču zīmei: tā ir ģimenes preču zīme ar interesantu stāstu, un tai piemīt spilgtas individuālas iezīmes. Vārdu sakot, vislieliskākā pretošanās masu produkcijai.

Tomēr, lai ģimenes bizness nekaitētu ģimenei, kurā aug četri bērni, Margareta un Stīvens ievēro dzelžainu noteikumu – sēžot pie vakariņu galda, jebkuras sarunas par darbu ir jāpārtrauc.