“Etro”: Elitārās subkultūras piemēri no Milānas

Vai spējat šodien iztēloties pasaulslavenu modes namu, kas savus izstrādājumus radītu uz visparastākā papīra, ar visparastāko zīmuli? Turklāt pārcelt to visu uz datoriem nolemtu teju netīšām – vien izdomājot izdot grāmatu par savu piecdesmit gadu ilgo vēsturi?

Iepazīstieties – “Etro”.

Šīs Milānā dzīvojošās itāliešu ģimenes uzvārds jau vairāk nekā pusgadsimtu tiek saistīts ar to, kas ir dārgs un neikdienišķs.

Sabiedrības dibinātājs Džirolāmo Etro (Gerolamo Etro), kuru draugi un tuvinieki dēvē par Džimo (Gimmo), nu jau ilgus gadus sava radītā biznesa progresu vēro vairāk no malas. Svarīgākās funkcijas viņš ir nodevis saviem bērniem – trim dēliem un meitai. Turklāt ieaudzinājis viņos dažus būtiskus principus, pēc kuriem vadījies arī pats, radot ģimenes biznesu. Viens no tiem: interesantākie ceļojumi notiek jūsu domās, otrs: neparastas lietas ir tepat līdzās, vien svarīgi tās pamanīt.

Pēc itāliešu labākajām tradīcijām ģimene gandrīz katru dienu pusdieno kopā, bet meita un viens no dēliem dzīvo vecāku mājā Milānā.

Runājot par biznesa tagadni un nākotni, jaunākie Etro ģimenes locekļi apgalvo, ka svarīgākais ir turpināt radīt skaistumu, neskatoties uz īslaicīgām modes virāžām. Bez šaubām, svarīgi vērot 21. gadsimta tendences un savā radošajā darbā ietvert aizvien ko jaunu un līdz galam vēl neizpētītu.

Etro dzimtas locekļiem tas viss šķiet pats par sevi saprotams, jo pašreizējos “Etro” grupas vadītājus viņu tēvs ar savu darbību iepazīstināja jau bērnībā. Būdami vēl pavisam mazi, viņi tēva darba kabinetā dzenāja mušas, bet paaugušies sāka modelēt apģērbus.

Sākumā gan Džirolāmo Etro nodarbojās ar audumu tirdzniecību. Ap 1970. gadu Itālijā strauji auga pieprasījums pēc gataviem apģērbiem, ražotāji prasīja aizvien vairāk un aizvien dažādākus audumus, tāpēc, apspriedies ar sievu Robertu, kura tolaik vadīja senlietu veikalu, Džirolāmo nolēma realizēt dažas savas nobriedušas idejas. Piemēram, ražot audumus, kuros greznība kombinētos ar jauneklīgu brīvību. Palūkojieties uz jebkuru “Etro” kolekciju – tajā atrodams ne viens vien ar visdažādākajiem rakstiem izrakstīts izsmalcinātas krāsas apģērbs, kuru labprāt valkās gan cilvēki ar hipiju dvēseli, gan pircēji, kas meklē greznību.

Raibi raksti apģērbā, kurus Džirolāmo Etro aizņēmās, pētot sievas iecienītos austrumnieciskos lakatus, šodien ir viens no “Etro” firmas atribūtiem. Kādreiz, 19. gadsimta sākumā, zīda un kašmira lakati no Āzijas Eiropā nozīmēja īpašu greznību. “Etro” šos rakstus pārcēla uz citiem audumiem un sāka no tiem šūt pēc brīvības dvesmojošas apģērbu kolekcijas, šādi it kā savienojot divas gana tālas koncepcijas. Redzēdams, ka viņa idejas īstenojas, deviņdesmito gadu vidū Džirolāmo ienāca arī citos tirgus segmentos un sāka radīt dažādus aksesuārus un preces mājām. Ap 1990. gadu tirgū parādījās pirmās  “Etro” smaržas.

Vecākie bērni tikmēr jau bija pārauguši pusaudža gadus, un tēvs aizvien aktīvāk sāka viņus iesaistīt ģimenes biznesā. Maldinoši būtu uzskatīt, ka bagātā tēva atvases uzreiz iesēdās direktoru krēslos. Viņiem nācās izbaudīt arī pašus vienkāršākos darbus: kraut noliktavā kastes, strādāt salonā par pārdevēju asistentiem un tamlīdzīgi.

Ja kāds mēģinātu modelēt “Etro” produktu rašanās algoritmu, visticamāk, viņš būtu spiests pamest darbu, to nepabeidzis. Jo noteiktas “Etro” idejas dzimst, ja tā var izteikties, no nekurienes. Piemēram, kādēļ modes nams, kas ilgus gadus veidoja apģērbus no krāsainiem, bagātīgi rakstainiem audumiem, kādā jaukā dienā prezentēja ar spirālīšu formas pastas (fusilli) attēliem rotātu zīda šallīšu kolekciju?

Viens svarīgs princips palicis nemainīgs jau no pašām pirmajām dienām – “Etro” arī šodien modes pasaulei cenšas translēt “subkultūras” tendences. Iepazīstinot ar jaunām kolekcijām, visi meklē daiļas jaunavas un jaunekļus? Lieliski, tad mēs uzaicināsim īstu šamani. Bet svinot piecdesmit gadu jubileju, uzbūvēsim jurtu pilsētiņu un noorganizēsim tur semināru ciklu. Pēc Milānas jurtas ceļos uz Ņujorku, Londonu un Šanhaju jeb lielais “Etro” ceļojums turpinās.