“Comme des garçons”
Kā padarīt par leģendu visu, kam pieskaries?

Ja pazīstat tādus vārdus kā Gabrielle Coco Chanel un Christian Dior, kas pieder augstās modes pasaulei, bet neko neesat dzirdējuši par dizaineri Rei Kawakubo, tas var nozīmēt vismaz vienu – tā pasaule jums nešķiet pietiekami interesanta.

Zinātāji tūliņ metīsies skaidrot, ka Rei Kawakubo ir preču zīmes “Comme des garçons” dibinātāja, ka augstās modes gaiteņos viņa ir ne mazāk ietekmīga par citām slavenībām. Viņas radītais apģērbs obligāti būs asimetrisks vai kā citādi “sabojāts”, kaut pašūts ļoti precīzi un no visizcilākās kvalitātes materiāla. Un gandrīz vienmēr – melns.

Dažādās valstīs dzīvo tūkstošiem, varbūt pat miljoniem “Comme des garçons” cienītāju, kam katrs iegādātais apģērba gabals ir nevis vienkāršs pirkums, bet papildinājums kolekcijai. Kolekcijai, kuru var valkāt gadu desmitus, jo šis dizains nenoveco.

Preču zīmes nosaukums latviski nozīmē “kā zēni”. Aizgūti no kādas dziesmas, kura bija populāra pirms 50 gadiem, ar laiku šie vārdi sāka simbolizēt zināmu pareģojumu. Jo šis ir laiks, kad meitenes un sievietes sākušas nepievērst uzmanību tradicionālajiem kanoniem, kuri agrāk regulēja, kas ir sievišķīgi, kas – nav. Viņām patīk ģērbt to, ko vēl pavisam nesen valkāja tikai vīrieši: bikses, kreklus, masīvus apavus un tā tālāk.

Kad 1975. gadā Rei Kawakubo atvēra savu pirmo firmas veikalu Tokijā, Rietumos šī tendence jau bija kļuvusi populāra. Kaut arī japāņu tradīcijas ir stipri konservatīvākas, R. Kawakubo nenobijās skaļi paziņot, ka viņas veikals paredzēts sievietēm, kuras “neieklausās tikai sava vīra viedoklī”.

Paies seši gadi, un “Comme des garçons” iesoļos Eiropā: 1981. gadā Parīzē durvis vērušais veikals pārsteidza ar tolaik neierasto minimālistisko askētismu: nevienas mēbeles, baltas sienas, balti griesti un tādas pašas grīdas, no caurulēm konstruēti apģērbu pakaramie...

Vēl pēc dažiem gadiem “Comme des garçons” radīja pirmās smaržas. Arī šajā jomā Rei Kawakubo radīja īstu apvērsumu: pretēji lielākajai daļai parfimēru, Rei noalgotie speciālisti eksperimentēja ar vienu vienīgu sastāvdaļu (piemēram, austrumu vīraku), radot neskaitāmus izmēģinājuma variantus.

Ar laiku “Comme des garçons” smaržas kļūs vēl radikālākas. Piemēram, viens no 2004. gadā iznākušās sestās sērijas aromātiem saucas “Garage”, un tā nav kļūda. Kādā dienā Rei Kawakubo iedomājās, ka vīriešiem varētu patikt smaržas, kas atgādina bērnību tēva garāžā, eļļainus darbarīkus un vēlmi pēc iespējas ātrāk kļūt lielam. Un viņa nekļūdījās.

Tāpat kā apģērbs, arī “Comme des garçons” smaržu pudelītes ir asimetriskas. Taču Rei Kawakubo atklājumi ar to nebeidzas. Kam vēl būtu nākusi prātā doma caurspīdīgā plastmasas pudelītē iebāzt miniatūru atkritumu maisu un tajā ieliet smaržas?

Reizēm šķiet, ka pietiek ar Kawakubo pieskārienu, lai visvienkāršākā lieta kļūtu par vērtību. Tā notika ar viņas iecerēto un trīs gadus (1988–1991) izdoto žurnālu “Six”, kuram iznāca tikai astoņi žurnāla numuri. Katrs no tiem bija neparasti liela formāta, ar nesašūtām lapām. Tagad šie astoņi žurnāli ir kolekcionāru sapnis, kas maksā vismaz pāris tūkstošus dolāru.

Atgriežoties pie smaržām, pēc Rei Kawakubo teiktā, smaržas nav obligāti paredzētas tikai sievietēm vai tikai vīriešiem. “Aromātiem bieži nav dzimuma, ja patīk – lietojiet, dalieties,” viņa saka. “Svarīgākais, lai smaržas sniegtu prieku. Bet vai tās palīdzēs jums kādu savaldzināt – tas jau ir cits jautājums.”

Nav apšaubāms tikai tas, ka “Comme des garçons” dibinātāja nebeidz eksperimentēt.

Lūk, viens no jaunākajiem piemēriem. Smaržu nosaukums “Floriental”, bet tās nav ne puķu, ne austrumnieciskas. Kā tās aprakstījis kāds no komentētājiem: “No sākuma – kanēļa un neļķu ziedu siltums, intensīvi sajaukts ar piparu un neļķu kaislību. Pēkšņi izlaužas izteikta dūmu smarža, gluži kā uz karstām oglēm uzmanīgi tiktu kaisītas garšvielas. Tad parādās maigas karstas plūmju tējas smarža...”

Varbūt tāpēc daudzi pasaules parfimēri vismaz ar acu kaktiņu vēro, ko dara “Comme des garçons” – drosmīgi un vienmēr pārsteidzoši revolucionāri.